Stolicą Rzeczypospolitej Polskiej.

A kāpēc nē? Pēdējo reizi esmu bijis Varšavā piecus gadus atpakaļ, un neko īpaši neredzēju, jo bija tikai seminārs.
2010. es braucu tranzītā piecos no rīta, taču atmiņas par kaut ko grandiozu bija. Papildus ar Ecolines nekad neesmu braucis, zinot tikai to, ka tā ir visbiežāk avarējusi kompānija, ar vislielāko upuru skaitu. Tāpēc, tā vietā, lai sēdētu pie kompja, sarunāju braucienu un devos.

Tā nu lūk 19. Marta, plkst. 06:30 delegācija, 2008. gada Starliner, Wifi uz borta, superšofera Ulda, Mareka, perfektas stjuartes Aleksandras, (kura man brauciena laikā pat aliņu uzsauca) un biedra Andreja sastāvā, pēc 12 ceļa pavadītām stundām, ierādās uz Dworzec PKS Warszawa Zachodne.

Pateikt ka tas ir pizdauskas, ir neko nepateikt. O mój Boże vienīgi nāk galvā. Valsts gatavojas Euro2012 sacensībām. Vot Eiropas fani brīnīsies par šo drūmu, tunēļveidīgu, pelēku iestādi.

Toties dzelzceļa transports ir sakārtots. Desmitiem. Da nē. Divdesmitiem vilcienu stundā, uz jebkādu vietu un virzienu.
Un nebrīnās par bilde redzamu lokomotīves galvu. Šīs jau vairāk ir ka muzeja eksponāts Pa Poliju kursē tādi, ka angļiem/Frančiem ar saviem Eurostar un TGV sapņos nerādījās. Arī vilcieni pārsvara visi pienāk uz „Zachodne”
Fona kubiks starp citu, autoostas biroji un ofisi ar viesnīcu. A tunelis no iepriekšējas bildes, ir kas līdzīgs, Rīgas centrālstacijas tunelim starp peroniem.

Labi, pēc neliela šociņā, sameklēju pastu un nosūtīju sev pastkarti, visur kur esmu parasti cenšos šo izdarīt, un šeit pārsteidza cenas. Līdz LV vēstule izmaksā ap nepilniem 20 santīmiem. Pamēģiniet ko tādu nosūtīt no LV uz Poliju, kaut vai kartiņu postcrossingam.

Ar šo izbrīna nebeidzas. Izejot no stacijas uz ielas, likās, ka notiek kāds Flashmob, a izrādās nē. Varšavā ir pieņemts, ka trotuāru izmanto prātīgi.
Cilvēku plūsma uz pilsētas centru iet pa trotuāra ārmalu, bet virzienā no centra pa iekšmalu. Un tikai šādās vietās ka staciju ieejas, process dažreiz nojūk.

Protams, man ka piecstāvu pilsētas iedzīvotājām, bija ļoti interesanti atrasties starp augstceltnēm.

Kā paskaidroja, Gigantisms un monumentalisms poļiem ir pielipis kopš piecdesmitajiem. Tad, 1955. gadā, visu padomju tautu, un brāļu tautu tēvs, un vadonis Tovariščš Staļins ir uzdāvinājis Varšavai vienu no tā sauktajām „7 māsām” (Galvenā „māsa” ir Maskavas universitāte, jaunāka šīs ēkas „māsa” un vienlaicīgi mazāka no visām, ir Rīgas centrā).

Izmēri ir tā iepatikušies, ka kopš tā paša 1955. gada tie tik turpina būvēt un būvēt. Nu jau piemērotas mūsdienu prasībām.

Protams, kā jau praktiska tauta, Poļi izdomāja – Jā ir tādas plašas sienas un kvadratūra, tad kāpēc tām jāstāv tukšiem?
Un sākuši likt vietā un nevietā reklāmu.

Visur. Pat ofisa un dzīvojamam ēkām aizlīmē kvadrātsimtsmētrus ar reklāmām. Lai ir, un redz no tālienes.
Piiiilnīgi visur.

Lai no reklāmu putras nesagatavotu ceļotāju nepiemeklē izmisums un depresija, Baltijas brāļi par visu atkal parūpējas.

Protams, kāda garlaicība un slikts garastāvoklis var būt no “nepamanāmas” animētas reklāmas.

Viss apkārt mirgo apmēram tā, ka vienai manai pazīstamai profil bilde Twitterī.

Toties pateicoties tai pašai tieksmei, jebkur pielipināt da jebko, Tūrists Varšavā nekad neapmaldīsies, jo visa informācija vienmēr redzamā vietā.
visu ielu krustojumos šādas norādes.

Nekad, nekad neapmaldīsies arī cilvēks, kurš kaut mazliet saprot slāvu valodas. Dažreiz pat slāvu valodu nevajag, lai nokļūt līdz Sinagogai, un Ebreju tautas teātrim. 😀 Viss priekš tūristiem. Malači.

Tūristiem tiek piedāvāts modernais pilsētas transports. Zema grīda 95 procentu maršrutos.

Pa visu pilsētu kursē vieglie vilcieni (analogs Anglijas Light rail).

Un tiek nepārtraukti atjaunotas ielas un segums uz tām.
Pievēršam uzmanību cik dziļi rokas, lai nomainīt asfaltu un uzlikt sliedes ielas rekonstrukcijas laikā. Vācietis apskaudīsies, nerunājot par Latvieti.
Un pēc tam visi bļauj, kāpēc Polis visos celtniecības darbos ir priekšā. A tāpēc. Ne tikai praktiski ir jāprot, bet arī teorētiski visu atstrādāt līdz perfektām līmenim.

Vienīgais, kas viņiem ne praktiski, ne arī teorētiski nav – tas ir autobusu satiksme.
Tas ir redzams gan ne īpaši gudrās, un neloģiskas satiksmes shēmās, gan arī tajā, ka pieturas zīmes arī ar dizainu neizceļas. Tā arī liekas ka tūlīt pieskries Ļoļeks un Boļeks un kāps šajā pie jautras mūzikas 😀

Tas attiecas arī uz autobusu staciju. Skaisti. Megaskaisti tomēr 🙁
Toties ēdiens ko pasniedz šajā tunelī, ir 1000, nē, 10000 reižu labāks, par tizlu un apnikušu mūsu auteņu standartu, mikrenē atsildītu, vakardienas karbonādi, un fri ar piciņu.
Neticēsiet, bet tieši šeit, tur, trīs kioskiņus uz priekšu, es nogaršoju iespējams labāku šniceli ar sīpolu mērci un kartupeļu biezeni, kurš vēl bija apliets ar pirmklasīgu gulaša mērci, un kāpostu salātiem. Un viss par nepilniem 3 latiem.
Vēl tagad man pat siekalas satecēja, kad atceros cik forši pieēdos.

Tādu ekstru var izbaudīt tikai tur.
Poļi neēd ka visas parejas galvaspilsētas cilvēki pieraduši. Polis nekad nesēdēs, un neēdīs ne picu, ne to pasu karbonādi, ne to pašu šniceli kafužos. Polis ikdienā ieskrien Starbucks, paķer kafiju, pārskrien pāri ielai iekš Subway pēc maizītes, un parkā uz soliņa to ielocīs. Vai arī vakarā izies uz glaunu restorānu. Nezinu, kā citas pilsētās, taču Varšavā nav vidējas klases publisku ēstuvju, tādu ka kafejnīcas. Ir vai nu Low end fastfood, vai High end ikru restorāns.

Taču tas viss ir figņa. Sapratu es, kad pagriezos no luksoforā redzama, sarkana androīda, kurš regulē satiksmi.
Otrā ielas pusē atradās armijas muzejs, kas ir apvienots ar Poļu tautas muzeju, kurš aizņem Origo teritoriju jā ne vairāk un pats galvenais, cik ar žestiem un puskrievu, puspoļu valodā spriežot ar sargiem, visus eksponātus var aiztikt un pat daudzos tikt iekšā.

Diemžēl es būdams zābaks, nevarēju sākumā papētīt, kas tajā Varšava vispār ir un atrodas, tad nebūtu ka muļķim jāstāv ar atvērtu muti, lūkojoties uz zīmi par suņiem. Jā būtu gudrāks, tad zinātu, ka pirmdien muzejs slēgts, un Angļu valodā apkalpojošais personāls ir tikai trešdienas, kad muzejā ieeja brīva. Pilnīgi 0.00ZL. un brauktu dienu vēlāk. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Sevi lamājot es pamanīju, ka esmu aizceļojis jau 23 kilometrus no autoostas, un devos atpakaļ uz staciju, pa ceļam turpinot pārdomas, ka šeit nu ir jāatgriežas.

Pilsēta un arī valsts paņēma.
Gan ar neskaitāmiem sīkumiem, gan ar monumentalismu. Gan ar rūpēm par tūristiem, gan arī ar cilvēku atvērtību. Pilnīgi pretēji tekstiem par tēmu: Būtu ideāli jā visai Polijai ietu autobāns. Būs jums autobāns. A2 jau ir sasniedzis Mazowieckie – Podlaskie novadu robežu, varēs braukt pāri, neredzot neko.

Un kaut arī tik stipri ka Stokholma, Varšava nav iesēdusies, da i vispār līdz lielai civilizētai Eiropai, Polijai kā līdz Ķīnai ar velosipēdu, zinu ka atgriezīšos tur. Gan lai apskatīt tos „mazu” izmēru reklāmu šedevrus vēlreiz, gan papriecāties par inženieru radītiem brīnumiem (Kompleksi Blue City vai Leroy Merilin jau ir ko vērti) gan uz muzejiem, gan vienkārši pakomunicēt ar jaukiem cilvēkiem, gan iepirkties.
Protams, arī iedot uguni un pastaigāties pa pilsētu ar meitenēm bez kompleksiem.

Un starp citu, aicinu arī jūs pievienoties nākošreiz. Pietiek sēdēt mājās pie kompja. Let’s explore the world.
Bildes tāpat nekad visu nerādīšu 😛