Rememberance day.

Katrā novembra svētdiena, kura iekrīt vistuvāk 11. datuma plkst. 11:11, visās Lielbritānijas pilsētās un mazpilsētās, laukos un jūrā, tiek pieminēti visu karu kritušie dalībnieki un veterāni. Šī diena oficiāli saucās „Remembrance day” jeb tautā „Poppy day”. Neatkarīgi no politiskas, reliģiskas, dzimuma, vecuma, vai jebkādas citas piederības, visi kopīgi satiekas no rīta, lai doties piemiņas gājienā. Apkārtni pieskandinot ar patriotiskām dziesmām, karogiem un enerģiju. Devos arī es.

Ar patriotiskām dziesmām ir nepareizi teikts. Angļiem ir tikai uzvaras un slavas dziesmas. Savās dziesmās Anglis nekad neraud par: „Biju viens dēls tēvam, nu mēs esam abi miruši karā”; “Briesmīgas tautas staigā par kādreiz brīvu zemi”, utt.
Ja anglis dzied par karu, tad, protams, tikai par “Glorious victory, united courage and Queen”. Kam pateicoties, valsti izglāba un nosargāja.

Līdz ar to, jau kopš bērnības viņi tiek mācīti visu apkārt uztvert ar augsti paceltu galvu un pozitīvi.
Jūs tikai paskatās, cik forši soļo nākama sargu paaudze, kopā ar Britu Leģiona pārstāvjiem.

Ikvienā pilsētā un ciematiņa, obligāti atradīsies kara memoriāls, pie kura galu galā procesija nonāk.
Atskan ieroču šāvieni, nolaižas karogi, lai 11 minūtes klusēt par godu kritušiem.

Bildes centrā ir Leģiona pārstāvji ar pilsētas mēru. Vietā kur biju, Mērs ir sieviete vārdā Emma Neno, kura paspieda man roku un izteica vislielāko pateicību par cieņas izrādīšanu.
Atšķirībā no daudziem citiem Polish un Lithuanian iebraucējiem, kam nerūp un neinteresē tradīcijas, man pat “Poppy” pie jakas bija.

Pēc klusuma brīža, atskan šāvieni vēlreiz, svētais tēvs lasa „In Flanders Fields” dzejoli (kas ir piemiņas dienas himna*) un apkārtni satricina vienots „We will remember them”.
Tad noskan Lielbritānijas oriģināla himna, kuru dziedāja visi izņemot mani, jo nepaspēju samācīties vēl.

Un tad notiek pats interesantākais, dēļ kā visi ir savākušies. Magoņu vainagu nolikšana.
Pirmo noliek „British Legion” pārstāvis, tad politiķi, tad dažādas sabiedriskas organizācijas, un tad visi pārējie.

„Meitene noliek krustiņu ar magonītes puķi, par godu kādam, karā mirušām radiniekam”.

Lasītājs pašlaik ir pilnīgā neizpratnē: „Kāds sakars magonītēm ar novembri?”
Sakars tāds mani mīļie, ka sarkanas magones ir Pirmā pasaules kara simbols, un arī fantastisks palīgs budžetam.
No pilsētas un valsts budžeta šādiem pasākumiem netiek iztērēts ne penss. Sarkanu magoņu izgatavošanas un izplatīšanas monopols pieder organizācijai „British Legion”. Par ik gada savāktu naudu tiek sarīkoti šādi svētki, atbalstot sava reģiona pensionārus un veterānus, izmaksājot viņiem lielus pabalstus, un organizējot visādas ekskursijas ar kruīziem, sedzot pat veselības apdrošināšanas iemaksas.

Veterāni šīm pateicoties, to vien dara ka smaida un viss viņiem ir OK.
Mājas darbs lasītājām. Šovakar arī Latvijā notiek atceres diena. Atrodiet man kaut vienu priecīgu pensionāru.

Pēc vienām otru apsveikšanas, visa liela procesija dodas uz dievkalpojumu uz kuru es nedevos, jo visā pasaulē tie notiek vienādi, un vēlāk uz labdarības pieņemšanu” City Hall”.

Visi, kuri nepaspēj vai netiek uz oficiālu daļu, var jebkurā momentā pieiet pie memoriāla un nolikt savu sarkanu magonīti, krustiņu, vai arī vienkāršas puķes, aizlūdzot par saviem kritušiem radiem. Because They’ll be remembered!

* “In Flanders fields” by Lieutenant-Colonel John McCrae. 1918.

In Flanders fields the poppies blow
Between the crosses, row on row,
That mark our place; and in the sky
The larks, still bravely singing, fly
Scarce heard amid the guns below.

We are the Dead. Short days ago
We lived, felt dawn, saw sunset glow,
Loved and were loved, and now we lie,
In Flanders fields.

Take up our quarrel with the foe:
To you from failing hands we throw
The torch; be yours to hold it high.
If ye break faith with us who die
We shall not sleep, though poppies grow
In Flanders fields.